8. diena
>> sestdiena, 2010. gada 3. aprīlis
Loga palodze ir pārvērtusies par siltumnīcu. Sastādīju sierāboliņa sēklas, zaļās lēcas un mazos mārrutkus kā arī kviešus zaļā zelmeņa sulai. Pirms nedēļas iestādīju arī gurķi, izskatās, ka viņš ir labi ieaudzis, aizvedīšu vēlāk omei un iestādīšu siltumnīcā. Dredu meitene teica, ka nevar uzaudzēt gurķi uz palodzes, var būt iespītēšos un uzaudzēšu.
Šodien aizbraucu ar riteni līdz eko veikalam un nopirku amaranta sēklas diedzēšanai. Izrādās amarants man vienmēr ir audzis laukos pie omes, kā puķe un latvieši viņu pazīst kā kaķasti, bet acteki no mazajām sēkliņām ieguva miltus un cepa maizi. Brīnumaina pasaule, vienam puķe, otram ēdiens. 
Bet tas vēl nav viss, runājot par stādīšanas tematu. Nesen ar Knopi runāju par riekstiem, kas aug Latvijā un nonācām pie slēdziena, ka lazda ir vienīgais riekstus nesošs koks. Kad biju eko veikalā, īpašniece man pastāstīja, ka viņas tēvs audzē valriekstus. Izrādās valrieksta koks aug griezdamies, īpaši mazie stādiņi. Rudenī nogatavojas mazi valrieksti zaļganā, plānā čaumalā, kurus apžāvē vēlāk un var ēst. Kāds vēl ko tādu bija dzirdējis? Protams, atnācu mājās un iestādīju divas valriekstu čaulas podiņos. Papildināju savu palodzes kolekciju.
2 komentāri:
aha, es arī atceros amarantu no omes puķu dārziņa. septembrī liku puķu pušķī un nesu uz skolu. ēdusi gan neesmu
un pasaule nudien ir brīnumaina! =)
pastāsti, kā garšo `būt svaigēdājam` un ēst tos visus zaļos, tik neierastos dabas brīnumus? kā tas viss garšo?
Garšo gana interesanti visi tie zaļumi un diedzējumi. Kviešu laksti, piemēram, garšo tiešām pēc zāles, bet iedzerot rodas salda, patīkama pēcgarša. Kresēm un sierāboliņam ir sīpolīga garša. Salasījos, ka tajās zaļajās lapās tik daudz vitamīnu un minerālvielu, ka nesaprotu, kāpēc to nestāsta skolās.
Nesen iznāca filma "Simply Raw: Reversing Diabetes in 30 Days", kur cilvēks izārstējo no diabēta, ko mūsdienu zinātne uzskata par neārstējamu ar vienkāršu 30. dienu svaigēšanu. Pats noskatījos šo filmu ļoti iedvesmojoša.
Ierakstīt komentāru