22. diena Stalkeru dienu

Burvīgs rīts. Piecēlos pirmais. Laicīgi iegāju dušā. Izgāju mājas pagalmā, saule sildīja sūnu brikšņus, no kuriem augšup cēlās balts aukstās zemes tvaiks. Meža gara elpa. Izpildīju savu ci gun . Brokastīs ēdu dārzeņu salātus, organizatori padomā arī par mani un pasūta salātus ar eļļu, nevis ar krējumu, pieberu klāt ķirbja sēklas un uzleju linsēklu eļļu. Vienīgi man drīz pieriebsies salāti.



Viena aina no mūsu ekšeniem. Mums iedeva virvi un mums bija jāizveido regulārs kvadrāta figūra, visiem turoties pie striķa, protams, acis mums aizsēja. Otrs līmenis bija, ka mums jāizveido trijstūris, neizdvešot nevienu skaņu un acis aizsietas ar šalli. Pilnīgi nenojautu, ka varu pilnīgi apjukt telpā, kad atņem acu gaišumu. Atcerējos vienu meditāciju, kurā visu dienu aizsien acis un tevī atmostas tavas redzes nospiestās maņas.



Tad mēs cēlām pili no plastmasa glāzītēm. Izmantojot tikai apaļu gumiju un mazu striķīti. Nobrīnījos, ka mūsu grupiņa bija labi organizēta un savstarpēji sadarbojās. Mana grupa pirmā uzcēla torni.



Bilde atsit Padomju laiku galdu. Varbūt tie sarkanie toņi vainīgi. Uz galda bija rauga pankūkas ar aveņu ievārījumu, un vinegrets ar vārītām bietēm, skābētiem kāpostiem un marinētiem gurķiem. Sapratu, ka nekāda svaigēšana nebūs, vēders it kā pilns vēl no pusdienu kāpostu salātiem, gāju uz durvju pusi, kad mani pārķēra Naza. Mēs piegājām pie bāra un virtuves ķēkša uztaisīja pilnu šķīvi ar gurķu un tomātu salātiem. Viņa teica, ka uztaisīja pavairāk, lai puisis nenoģībst. Sajutos kā nepilngadīga un anoreksiska modele. Pie galda lietuviešu meitene Nana izmeta komentāru, ka nevarētu ēst tikai salātus. Pastāstīju par svaigēšanas dzīvesveidu. It kā ar galvu māja katram vārdam, ko teicu, bet pie sevis domāja "Dīvainis, runā dīvaini." Pamanīju, ka mani kaitina runāt par svaigēšanu, jo pretī Tev uzmet 5 argumentus. Bet es nediskutēju, es izklāstu informāciju, ja Tev tā der, lieliski! Ja, ne, arī labi, es uz to pusi, bet tu vari un citu. Tad teicu, ka cepts ēdiens ir miris, tajā nav enerģijas. Uz ko viņa man atbildēja, ka es pats neesmu visai enerģiska persona.



Orientēšanās spēlēs laikā es satiku divus stalkerus pie sanatorijas ēkas. Viņi lēni pīpoja savas cigaretes, abiem knapi 15 gadi. Prasīju, vai viņi zina kā iekļūt sanatorijas mājā? Skaidra lieta, ka zina. Mēs izstaigājām pamestās telpas ar vannām.
Stalkeri mūs uzveda uz jumta.



Stalkeri. Viņi pastāstīja, ka kāds džeks esot nosities lifta šahtā, kad zaga krāsaino metālu.



Naza stāstīja, ka kāds balts tēls spokojas pa sanatorijas istabām. Neapmierināts klients? Vienīgais cilvēka ēnas nospiedums pamestajos koridoros.



Vannas, kurās smalkas dāmas un glauni kungi relaksējās ārstnieciskajās Baldones dūņās.



Pirmais sanatorijas stāvs bija nosēts ar grāmatu kalniem. Nolemtas palikt mitras un sapūt, sadalīties kopā ar sienu apmetumu un piedauzīgo, sarkano paklāju. Kas šīs grāmatas lasījuši, kas ir staigājuši pa šiem koridoriem. Tik daudz stāstu.



Ķemeru sanatorija izkonkurēja šo milzīgo 9 stāvu iestādi. Patērētājs vienmēr tiecas pēc lielāka komforta un to varēja atrast svaigi uzceltajos Ķemeros. Kāda sieviete 90. gados sanatoriju nopirka par Ls 1, ar domu, ka sieviete investēs naudu un atjaunos veco norietējošo slavu, bet pēc dažiem mēnešiem viņa izpārdeva visas mēbeles un tehnisko iekārtu. Un sanatorija atkal pārvērtās par rēgainu milzi.



Sanatorijas sienas kalpo par audeklu nesaprastajiem skolas jauniešiem, publiskā sarunu telpa, ar tiem, kas te ieklīst. Redzošā acs.