13. diena

Kad Portugālē pirmo reizi izlasīju par Dzīvo Virtuvi no V. Zēlanda grāmatas, sāku uzreiz visu audzēt un ēst visādus riekstus. Protams, tie bija mani pirmie soļi svaigēšanā, atceros kā vakarā izlasu grāmatu un vispār galvā pilnīgs klusums, it kā es būtu pamodies no ziemas miega, pilnīgi apstulbis, ka ir tāds dzīvesveids. Aizskrēju pie Laimdotas un stāstīju, ka zini ir tāda Dzīvā Virtuve, kur ēdienu audzē, nevis nogalina. Viņa, protams, nebija ar mani uz tā viļņa un ja viņa mani nepazītu, domātu, ka esmu sadzēries portvīnu. Nākamajā dienā sapirkos augļus, pa nakti iemērcu griķus un rīsus, lai ēstu brokastīs. (protams, es nezināju, ka ne rīsi, ne brūnie griķi nav svaigēdāja ēdienkartes sastāvdaļa) Uz skolu paņēmu griķus un ēdu ēdnīcā, Pedro vēl pagaršoja un teica, ka taste, like nothing! Latvijas portālos par to nekas nebija atrodams, izņemot calis.lv forumā divi mazi komentāri un diena.lv mājaslapā raksts. Protams, pārējiem mana uzvedība likās dīvaina un bieži mani vilka uz zoba.

Kopā es izturēju 14. dienas. Savās piezīmes es minu, ka pašsajūta ir lieliska, vaigi ierāvušies un ir izteikta zoda līnija, bet iekšēji ir sajūta, ka palaižu garām iespējas pieēsties un iedzert ar draugiem, īsāk sakot, iztrakoties neparko nedomājot. To rakstot, es sēdēju kafejnīcā un uz galda stāvēja gelao (kafija ar pienu). Iedzeru kafiju un ar to pārtraucu savu svaigēšanu Portugālē.

Kāpēc es to stāstu? Jo rītā apritēs 14. diena.