20. diena
>> ceturtdiena, 2010. gada 15. aprīlis
Nu, ko. Rīt aprit trešā nedēļa, kopš esmu svaigēdājs. Hip, hip, hip urrā.
Pirms kāda laiciņa pieteicos Recycling semināram Baldonē. Veselu nedēļu pie dabas, workshopi, internacionāla komunikācija. Protams, viesu namā arī ēdīsim un par to es arī nedaudz satraucos. Būs gan cepti kartupeļi, gan makaroni ar sieru, picas utii.. Vai spēšu atturēties un ēst tikai salātus (ja tādi būs)? Godīgi teikšu, ka nezinu. Barā vienmēr grūtāk turēt kontroli par savu rīcību. Bet es nodrošināšos, līdzi paņemšu saulespuķu sēklas, riekstus, ābolus, kaņepju sēklas, citronus un medu. Domāju, ka pāris dienām pietiks. Man vēl ir plāns pļavā salasīt mazās pienenes un taisīt salātus ar eļļu. Varbūt Zemgale vēl sniegos, vēl taču ledus gāja pa Daugavu. Kā tur ir Zemgalē? Vēl man ir plāns par badošanos.
Runājot par emocionālo un fizisko stāvokli. Tad īsumā jūtos lieliski. Uz ķermeņa ir parādījušies mazi, sarkani pleķīši, to es norakstu uz detoksikāciju, Viktorija Boutenko brīdināja, ka var parādīties sarkani plankumiņi.
Šodien atkal parādījās iekšējā balss, no sērijas "Kam Tev tas vajadzīgs? Tāpat visi dzīvo un tu dzīvosi vesels un normāls." Tāds monologs ilga kādu laiciņu, līdz beidzot, nodomāju, var būt tā arī ir taisnība. Jūtos vesels, no sejas nogājuši visādi izsitumi, kāpēc, lai es tā neizskatītos arī rītā? Pēc vārītiem rīsiem ar ceptiem dārzeņiem. Izlēmu, ka iešu apēst ceptus rīsus ar kariju, pa ceļam visu laiku uzdūros resniem cilvēkiem, iekritušām acīm, bulciņu vaidziņiem. Pie sevis nedaudz ierēcu, ka tā tik mana realitāte spēlē jokus. Tad apstājos pie kioska, lai pētītu šokolādes batoniņus, kad ieraudzīju, Zelta Zivtiņas reklāmu ar visiem tiem jauniešiem. Šajā seriālveidīgajā reklāmā filmējas 4. gadus. Un es atskārtu, cik viņi ir palikuši veci,nedaudz omulīgāki, vaigi iekrituši (kaut bilde ir PhotoShopota, acis nenoslēpsi). Ejot jau pa durvīm iekšā, sapratu, ka mans prāts grib darīt pāri šim burvīgajam, skaistajam templim- Manam ķermenim, kurš visu šos 22. gadus aizbāztu muti ēdis visu, ko šim bāzuši un nav pat iepīkstējies ar kādu hronisku slimību. Bet tagad izjutis renesansi, pilnībā atslēdza smadzenes pie pašām durvīm un pārņēma visu kontroli un metās prom, es pat neapzinājos, ka eju uz tirgu, lai pirktu ābolus. Smadzeni pieslēdza atpakaļ, kad samaksāju tantiņai par kilogramu ābolu.
4 komentāri:
mja, barā nebūs viegli.. būs baigs pārbaudījums ;)
kas cilvēkus tā saista ar šokolādi? mierīgu sirdi eju garām un par pirkšanu/ēšanu pat neiedomājos
starp citu, Ošo labi teica par vēlmju/instinktu apspiešanu. jo vairāk ko apspied, jo vairāk to vajag(aizliegtais auglis tak vissaldākais). bet ja vnk ņem un ļaujies tam(ja jau Tev to tik ļoti gribas)un tiec pie tādas sāta sajūtas, ka pēc tam vairs to negribas itin nemaz. un tad vairs nav- tā gribas, bet nevar
piemēram, man kā ārstējošam personālam, šokolādes izstrādājumi mēdz krāties kaudzītēs.. varbūt tāpēc, tā mani absolūti vairs neuzrunā un atstāj pilnīgi vienaldzīgu pret šo atkarību izraisošo saldumu
Ja Tu esi viens, Tu piederi sev, ja jūs esat divi, tad tikai uz pusi, bet barā Tevis vairs nav /da Vinci/
Saldums ir komforts, balva par labu darbu, sevis lutināšana.
Piekrītu, ka apspiest ir bezjēdzīgi, bet samainīt savu iekāres objektu pret citu ir viegli. Garšo šokolāde? ēd viņu, bet pašu labāko, ar raw kakao sviestu un kakao pulveri, augstāko klases šokolādi.
Barā tiešām grūtāk. Mani pašu vienmēr kārdina baksketbolisti ar savu spēli, kad skrienu garām groziem.
Par to dialogu ar sevi, lasīju, ka cilvēkam, lai atbrīvotos no atkarības ir jāiziet caur 3 posmiem: 1) Viņš saprot, ka tā vairs nevar turpināt un kaut kas ir jāmaina 2)Sāk ar sevi tirgoties - kāpēc es sevi tagad mocu, iepriekš jau īstenībā nebija nemaz tik slikti, varbūt reizēm. 3) Saprot, ka vairs viņu tā atkarība nevilina un var bez tās iztikt.
Tu esi jau pie otrā posma, finišs ir tuvu (sun)
Sun is close. Paldies, Romeo, ka pastāstīji par posmiem, paliek vieglāk, ka saproti, ka tā ir psiholoģija. Prāts un fiziskais ķermenis.
Ierakstīt komentāru