21. diena jeb Welcome to Baldone

Esmu ieradies nedēļas ilgā seminārā Baldonē. Un visi labi stāsti sākas ar baznīcas ēku.



Šī, lūk ir Svētā Miķeļa Luteriskā baznīca. 17. gs. Baldonē izveidojās maza luterāņu grupiņa un viņi izštukoja, ka uzcleļ koka baznīcu. Loģiski, ka tā sabruka pēc kāda laika. Tad 18. gs. uzcēla vēl vienu guļbaļķu ēku, bet tā ar ilgi nenoturējās un tad 1825. gadā uzcēla tādu baznīcu kādu mēs to varam skatīties tagad.



Tā ir Ķekavas upīte, kas tek gar sanatoriju, ļoti romantisks parciņš.



Sēravots "Ķirzaciņa". Nezinu. Kas un Kāpēc? Bet avots saucas Ķirzaciņa.



Tagad visas ēkas ir izdemolētas un pamestas, bet agrāk uz sanatoriju brauca daudz cilvēku, lai atgūtu veselību. Iespējams, viskrutākās personas, kas apmeklēja kūrortu bija Kurzemes hercogiene Doroteja un krievu rakstnieks V. Fonvizins.



Īss ieskats sanatorijas dzīvē. No rīta un vakarā pa visu sanatorijas teritoriju skan mūzika, tad no rīta tiek visi modināti doties pie avota dzert astoņas glāzes sēra ūdeņa, vēlāk visi dodas uz dūņu vannām vai pirti. Vēlāk tiek uzcelta sanatorija Ķemeros, kas izkonkurēja Baldones sanatoriju, jo piedāvāja lielākas ērtības.




Apkārt sanatorijai Baldones iedzīvotāji sacēla koka mājiņas, lai tās pa vasaru izīrētu sanatorijas viesiem. Tas esot bijis buržuju rajončiks, bet tagad vairs nē.


Tad es vēl uzzināju, ka Baldonē ir Mūzikas skola, liela un skaista neogotikas stila ēka. Baldonē vēl ir milzīga observatorija. Un kino, kas rāda dažus seansus nedēļa, cena ap Ls 2. Kopumā Baldone ir kluss un mierīgs novads, daudz priežu, kas man atsit jūras klātbūtni. Domāju uzpumpēt ritenim riepu un aizšaut uz sēravotu pēc ūdens. Tas avots smaržo pēc vecām olām un ūdens garšo pēc kanalizācijas, bet esot ļoti veselīgs.