45. diena. Nedaudz par kotletēm.

Es pacelšu neērti diskutējamu tēmu par dzīvnieku nokaušanu. Nedomāt un nediskutēt, ētiskās un tiesiskās kategorijās par dzīvniekiem ir bezatbildīgi un negodīgi. Vēlos nedaudz ieskicēju savas pārdomas, kuras man parādījušās šajās pēdējās dienās. Neizmantoju filosofiskos terminus, kurus nepārvaldu, un arī apzinos to, ka katram pieminētajam argumentam var atrast pret argumentu, kuru neaplūkoju, jo savādāk tas mūs ievestu no viena grāvja otrā.

Viss sākās ar to, ka man spiež puncīti no gaļas ēdiena. Tas ir subjektīvs pārdzīvojums, jo es nezinu, vai kaimiņu Jurim arī spiež puncīti, kad viņš ēd karbonādi. Tad es sāku savādāk attiekties pret cūkām, iespējams, kādu iegādājos kā mājdzīvnieku, lai jau rušinās savā nodabā dārzā. Es ar šo cūku satuvinos, viņa ir priecīga mani redzēt (man tā gribētos domāt), tā skraida apkārt un uzvedas līksmi (tā es secinu). Saprotu, ka tai ir patīkami atrasties savā vaļā.

Bet mans kaimiņu Juris domā savādāk, un vispār viņš ir miesnieks, un parasti cūkas nokauj, notecina asinis un muskuļus pārdod kā karbonādi. Cūka nevar pateikt: "Zini, Juri, man patīk skraidīt apkārt, nevis tikt uzaudzinātai un tapt nokautai." Tāpat arī mēms cilvēks nevar rīkoties līdzīgi. Vai tāpēc mēs viņu drīkstētu nokaut? Te var teikt, ka cūkai nav apziņas, tāpat arī mēmam cilvēkam nav apziņas, jo viņš to nevar aizstāvēt. Kāpēc tad (bezapziņas) dzīvnieks aizstāvas, brēc, spārdās un pretojās, kad tiek nokauts?

Es turpinu izklāstīt savas domas ietiepīgajam kaimiņam, novedot tās līdz iznākumam, ka cūkām ir tiesības ganīties pļavās nevis tikt nokautām. Kaimiņš varētu iebilst, tad tādā gadījumā, kurš garantēs cūkas drošību no vilkiem? Mēs varam šim momentam uzgriezt muguru apgalvodami, ka dabas barošanās ķēdīte tiks ar to galā labāk par cilvēka iejaukšanos tajā. Jautājums, kur šajā barošanas ķēdīte ir pats cilvēks? Un vispār runa ir par to, kā attiekties pret mājdzīvniekiem kā ēdienu.

Es turpinu aizstāvēt cūkas tiesības uz dzīvību un noteiktu brīvību, jo viņa to nevar izdarīt savā vietā. Nav godīgi Tev nokaut cūku un to apēst tikai tāpēc, ka Tu to vari izdarīt. Cilvēkam atšķirībā no vilka ir izvēle un daudz lielākas iespējas, jo neesmu dzirdēji, ka vilks runātu par ētiku. Vilks arī nesāks pārtikt tikai no nokritušajiem augļiem no koka, vai zaļām lapām. Es nezinu, cik šaura ir vilka no dabas ieliktā instinktu programma, bet es toties zinu, ka cilvēkam ir izvēle, vadoties pēc ētiskiem spriedumiem. Tāpat arī cilvēks var nokaut cūku kā ciklops Odiseju, tikai tāpēc, ka stiprāks, bet pārākuma spēks viņam nedod tādas tiesības tā rīkoties. Ciklops kā radības kronis?

Bet mēs tomēr neēdam visas dzīvās radības. Kas notiktu, ja es nokautu un apēstu suni? Labākajā gadījumā mani uzskatītu par jokainu, sliktākajā ieslodzītu cietumā uz maksimālo termiņu- četriem gadiem vadoties pēc dzīvnieku aizsardzības likuma panta. Kāpēc suņa tiesības tiek aizstāvētas, bet cūkas tiesības netiek? Kas nosaka to, ka cūkas var brīvi kaut un ēst? Valdība? Sabiedrība? Var jau teikt, ka mūsu kultūrā tā ir iegājies ēst cūkas šņukuri uz Ziemassvētkiem. Tā ir tradīcija. Bet var arī būt tradīcija visus vīriešus, kas sasnieguši 60. gadus nogrūst lejā no Zvārtas ieža, pirms tam ietērpjot tradicionālajā tautas tērpā. Vai mums vajadzētu uzskatīt tradīciju par pieņemamu tikai tāpēc, ka tā ir tradīcija? Es domāju, ka jāturpina pārskatīt mūsu vienošanās attiecībā pret mazajiem brāļiem.