Par sākumu un beigām.

Labdien, draugi. Svaigēšanā pavadīju divus burvīgus mēnešus. Nekad savā dzīvē neesmu juties vai izskatījies labāk. Bet dzīve nav viegla lieta un mēs to vien darām kā mācamies, izbaudām dažādas lietas, pakrītam un ceļamies, daži ar nepieceļas. Es esmu atgriezies ceptā ēdiena pasaulē uz kādu laiku, kad sakopošu jaunu entuziasmu noteikti atgriezīšos svaigēdāju pasaulē. Droši vien rodas tīri dabisks jautājums: Kāpēc tad tā sanāca, ko?

Īsā atbilde- pietika. Nedaudz garāka būs apmēram tāda.

Svaigēšana ir līdzīga meditācijai. Kad cilvēks pārēdas ceptu ēdienu, piestūķēdams sevi līdz nemaņai, prāts nepārtraukti pukst: "Kā tu tā varēji? Vai cik smagi." Un blakus sēdētāji pie mielastu galda piebiedrojas Tavam aitu bara korim "Jā, jā, cik smagi." Un visas dienas garumā prāts vislaik kavējas pie šīs smaguma sajūtas, dodot signālu, ka vajag ēst vēl un vēl. Savukārt svaigēšanā pārēsties nav iespējams, nav iespējams sevi piestūķēt kā skapi ar vecām mantām. Un apmulsušais prāts nododas citām nodarbēm, piemēram, pieslēdzas informācijas laukam, tā ir tāda vieta, no kuras cilvēks ņem intuitīvas zināšanas, gaišredzību un tml.. Tur ir ierakstīts viss, kas ir bijis, ir un būs.

Tā kā svaigēšanā attīrās ķermenis un paplašinās aura un enerģijas smalkie kanāli, tad arī prāts dabiski atver kanālu, caur kuru sāk plūst tīra informācija. Strādāt ar šo informāciju vai nē, tas paliek cilvēka ziņā. Es, piemēram, svaigēšanā varēju meditēt 50 min un nejust kā paskrien laiks, galvā nepārtraukti dzima dažādas idejas par to, kas ir dvēsele, vai dievs. Es nevaru ietērpt šos jēdzienus primitīvos teikumos, vai abstrakcijās, ko radījis prāts. Prāts paliks nevīža šajās garīguma atskārsmēs un beigu beigās sevi iedzīs strupceļā, pierādot sev un citiem, ka vajag ar abām kājām stāvēt uz zemes. Pasaule neeksistē tāpēc, ka mēs to varam nosaukt vārdos. Tā tur vienkārši ir kā mūžīga enerģijas un mīlestības deja. Es zinu, ka tā tur ir narcise smaržo pēc narcises, tai ir dzeltena krāsa, trausla pēc savas formas. Kas notiek, ja mēs to aplūkojam agri no rīta, tikko ir uzaususi saule, mēs ieelpojam tās smaržu, šajā mirklī nav domas ir tikai tīrs veidols, tāda arhaiska sajūta, vienotība un vibrācija.

Es nedaudz aizrunājos, bet tās ir dziļi intīmas sajūtas, kuras katram atveras individuāli, katram savādāk. Un tas uzturs kādu mēs lietojam mūs iemidzina, atrauj no Veselā, noved stresā, iedzen apātijā un depresijā. Ir paveiks milzīgs darbs, lai izveidotu kulināriju, uztura mācību un milzīgas sintētiskā ēdiena rūpnīcas, lai tikai cilvēka bērnu turētu pie saitītes un barotu pie kopīgās siles. Un es atgriežos atpakaļ pie kopīgā galda, jo autsaiderim būt tomēr ir grūti, tevi vienkārši nesaprot un tu vairs nesaproti pārējos, kā tā var dzīvot. Tad lūk, es pagulēšu un ļaušu lai kulinārija mani iemidzina, gan jau kādreiz atmodīšos. Uz tikšanos draugi līdz nākamajai atmodai. Veselību un laimi jums, esiet modrāki par mani.