33. diena Krīze jeb jauns posms svaigēšanā.

Katram svaigēdājam pienāk brīdis, kad iestājās tā saucamā svaigēšanas krīze, vadzis lūzt un vecie ēšanas paradumi atgriežas. Tas notiek brīžos, kad jūties emocionāli tukšs, un ēdiens ir vienīgais mierinājums. Salda šokolāde, vai pilns šķīvis ar makaroniem, galvenais ir piepildīt savu vēderu līdz bezsamaņai. Ja jau es publiski apspriežu svaigēšanas dzīvesveidu, ir jārunā par visām ēnas pusēm.

Tātad četras dienas jau ēdu vārītu ēdienu. Man pašam jānonāk skaidrībā, kāpēc es atgriezos pie vecajiem ieradumiem? Šķiet, es biju uzcēlis monolīta sienu ar likumiem. Just for fun svaigēšanu biju pārvērtis par ortodoksālu reliģiju, kad vairs nespēju pildīt savu pašpārliecināto lomu, es pats sevi izslēdzu no savas ortodoksālās draudzes. Jā, un es sevi uzskatīju arī par labāku nekā citi, diemžēl. Tad izlasīju Viktorijas Boutenko paziņojumu, ka viņa ir 95% svaigēdāja. Vakar lasīju nelielu gabalu no Platona "Eutifrona", kur Sokrāts prasīja Eutifronam- Vai dievi dievbijīgo mīl tāpēc, ka tas ir dievbijīgs, vai tas ir dievbijīgs tāpēc, ka dievi to mīl? Un tad es sapratu. Visa svaigēdāju kopiena ciena V. Butenko tāpēc, ka viņa ir 100% svaigēdāja, vai viņa ir 100% svaigēdāja tāpēc, ka tiek cienīta? Izrādās viņa grib būt godīga pret sevi un citiem, paziņodama, ka ir 95% svaigēdāja, ka visa amerikāņu raw food kopiena lādē viņu no ādas laukā. Protams, tā ir viņas dzīve, ar viņas personīgajām izvēlēm, iespējams, es nevīlos viņā, bet viņas tēla, ko biju fanātiski radījis, nemaz nepazīstot šo brīnišķīgo cilvēku.

Šķiet, ka pa šīm dienām esmu izēdis visu Rimi konditorijas nodaļu. Kopā deviņas kūciņas vārdā Pārsla un sešas kūciņas vārdā Vāverīte, kur var izdomāt tādu nosaukumu kūkai, kas izskatās pēc trubas ar krēmu (hihi, vāverīte). Galvenais ir tas, ka pēc katras maltītes tu jūties slikti, vēderā spiež un velk uz miegu. Vissliktāk jutos no aukstās zupas ar kefīru, sautējuma ar kartupeļiem un pankūkām no miltiem. Tā ir slow motion nāve. It kā ēdu bet sāta nav.

Apēdot kūciņu, es ieguvu 5 minūšu ilgu baudu, vēlāk 2 stundu ilgas vēdera sāpes. Dzēru kafiju ar pienu, kaut arī neizjutu nogurumu. Dzēru šo šķidrumu, jo to taču drīkst tagad darīt! Sekas. Visu dienu uzvilkts neirotiķis. Kafijas baudīšana manā apziņā iepludināja ainiņu, kur agri no rīta cilvēks kādā ielas kafejnīcā nesteidzoties bauda tasi kafijas, lasa rīta laikrakstu, ar skatienu pavada pilsētu, kā tā mostās. Brīnišķīga mirāža. Kafija, kūciņas, cigaretes, košļenes, brokastu pārslas u.c. ir enerģētiskas vienības, ko radījušas industrijas. Kafija ir materiāla substance, dzerot kafiju mēs gūstam enerģētisku baudu, kuru mums iepludina milzīgs parazītisks enerģētisks kamols. Sakot "Jā, jā malacītis, dzer neparko neuztraucies, esi tāds kā šie veiksminieki!" Tos var saukt par egregoriem, V. Zēlands tos dēvē par svārstiem, K. Vilsons un K. Kastaņeda par apziņas parazītiem. Es tos varu saukt par gumijas lācīšiem, jēga no tā nemainīsies.

Naivais prāts ļāvās sevi apčakarēt, sakot, ka apēd vārītus rīsus un dzīvo laimīgs, jo redzi visi tā dzīvo. Nesprēgā esi zems kā zāle. Esmu apvests ap stūri. Ja kādam tirgū čigāns ir pārdevis kreklu un ceļā uz mājām tu jau apceri, cik labi tas izskatīsies Tev mugurā un kā tu iesi uz balli, bet kad atver paku, skaties, ka piedurkne nogriezta un vispār tu bija vieglā hipnotiskā eiforijā un tev iebaroja surigātu. Tagad tu esi viens aci pret aci ar realitāti, un šajā mirklī tu piederi sev vairāk nekād jebkad agrāk savā dzīvē. Ja kādam tā ir bijis, tad var saprast mani. Svaigēšana es atgriežos. Welcome back. Tikai šoreiz es rīkošos savādāk, mācīšos no savām kļūdām. Mēs visi tikai mācamies. Tā nav ortodoksāla reliģija.