Gaspačo.

>> otrdiena, 2010. gada 10. augusts



Tā kā ir sākusies tomātu sezona, nu vismaz manā dārzā, tad nolēmu dalīties lieliskā un vienkāršā svaigēdāju receptē, kurā izmanto tomātus.

Tātad tomātu gaspačo, receptes autore burvīgā Viktorija Butenko (Victoria Boutenko).

Blendera krūzē saliek:
5 tomātus
1/2 gl. ūdens
1/4 olīveļļas (es pieliku ķirbju eļļu)
2 daivas ķiploka vai aso piparu
1 ēdamk. medus (dateles vai rozīnes arī der)
1/4 citrona sulas, 1/2 tējk.
sāls un svaigs baziliks.

Var teikt, ka tas ir gaspačo buljons. :]
Tagad gabaliņos sagriež:
avokādo, saldo papriku, selerijas kātus, lociņus vai dilles.

Paredzēts 4-5 cilvēkiem.

Lai labi iet pie sirds.

Read more...

Par sākumu un beigām.

>> pirmdiena, 2010. gada 31. maijs

Labdien, draugi. Svaigēšanā pavadīju divus burvīgus mēnešus. Nekad savā dzīvē neesmu juties vai izskatījies labāk. Bet dzīve nav viegla lieta un mēs to vien darām kā mācamies, izbaudām dažādas lietas, pakrītam un ceļamies, daži ar nepieceļas. Es esmu atgriezies ceptā ēdiena pasaulē uz kādu laiku, kad sakopošu jaunu entuziasmu noteikti atgriezīšos svaigēdāju pasaulē. Droši vien rodas tīri dabisks jautājums: Kāpēc tad tā sanāca, ko?


Īsā atbilde- pietika. Nedaudz garāka būs apmēram tāda.
Svaigēšana ir līdzīga meditācijai. Kad cilvēks pārēdas ceptu ēdienu, piestūķēdams sevi līdz nemaņai, prāts nepārtraukti pukst: "Kā tu tā varēji? Vai cik smagi." Un blakus sēdētāji pie mielastu galda piebiedrojas Tavam aitu bara korim "Jā, jā, cik smagi." Un visas dienas garumā prāts vislaik kavējas pie šīs smaguma sajūtas, dodot signālu, ka vajag ēst vēl un vēl. Savukārt svaigēšanā pārēsties nav iespējams, nav iespējams sevi piestūķēt kā skapi ar vecām mantām. Un apmulsušais prāts nododas citām nodarbēm, piemēram, pieslēdzas informācijas laukam, tā ir tāda vieta, no kuras cilvēks ņem intuitīvas zināšanas, gaišredzību un tml.. Tur ir ierakstīts viss, kas ir bijis, ir un būs.

Tā kā svaigēšanā attīrās ķermenis un paplašinās aura un enerģijas smalkie kanāli, tad arī prāts dabiski atver kanālu, caur kuru sāk plūst tīra informācija. Strādāt ar šo informāciju vai nē, tas paliek cilvēka ziņā. Es, piemēram, svaigēšanā varēju meditēt 50 min un nejust kā paskrien laiks, galvā nepārtraukti dzima dažādas idejas par to, kas ir dvēsele, vai dievs. Es nevaru ietērpt šos jēdzienus primitīvos teikumos, vai abstrakcijās, ko radījis prāts. Prāts paliks nevīža šajās garīguma atskārsmēs un beigu beigās sevi iedzīs strupceļā, pierādot sev un citiem, ka vajag ar abām kājām stāvēt uz zemes. Pasaule neeksistē tāpēc, ka mēs to varam nosaukt vārdos. Tā tur vienkārši ir kā mūžīga enerģijas un mīlestības deja. Es zinu, ka tā tur ir narcise smaržo pēc narcises, tai ir dzeltena krāsa, trausla pēc savas formas. Kas notiek, ja mēs to aplūkojam agri no rīta, tikko ir uzaususi saule, mēs ieelpojam tās smaržu, šajā mirklī nav domas ir tikai tīrs veidols, tāda arhaiska sajūta, vienotība un vibrācija.

Es nedaudz aizrunājos, bet tās ir dziļi intīmas sajūtas, kuras katram atveras individuāli, katram savādāk. Un tas uzturs kādu mēs lietojam mūs iemidzina, atrauj no Veselā, noved stresā, iedzen apātijā un depresijā. Ir paveiks milzīgs darbs, lai izveidotu kulināriju, uztura mācību un milzīgas sintētiskā ēdiena rūpnīcas, lai tikai cilvēka bērnu turētu pie saitītes un barotu pie kopīgās siles. Un es atgriežos atpakaļ pie kopīgā galda, jo autsaiderim būt tomēr ir grūti, tevi vienkārši nesaprot un tu vairs nesaproti pārējos, kā tā var dzīvot. Tad lūk, es pagulēšu un ļaušu lai kulinārija mani iemidzina, gan jau kādreiz atmodīšos. Uz tikšanos draugi līdz nākamajai atmodai. Veselību un laimi jums, esiet modrāki par mani.

Read more...

Apcere

>> otrdiena, 2010. gada 25. maijs

Nesen izlasīju brīnišķīgu austrumu apceri un tā kā nejaušību dzīve praktiski nav, tad varbūt kādam noderēs.



Man nav dzimtenes
Zeme un debesis kļuvušas par manu dzimteni
Man nav cietokšņa
Nesatricināms gars ir mans cietoksnis
Man nav ieroča
Mērķtiecīga griba ir mans ierocis
Man nav mācības
Patiesības ceļš ir mana mācība
Man nav likuma
Taisnīgums ir kļuvis par manu likumu
Man nav skolotāja
Dzīve ir mans skolotājs
Man nav pavēlnieka
Ceļš ir man pavēlnieks
Man nav maģijas
Iekšējais spēks ir mana maģija.
Es rodu sevi tikai sevi pazaudējot.

Read more...

Novācam ražu jeb kviešu zelmenis 2

Pagājusi jau nedēļa kopš iestādīju kviešus. Visi ir kārtīgi saauguši un sazaļojuši. Kopā man ir astoņas mazas kastītes ar zaļo zāli. Katru dienu dzeršu pa vienai glāzei zelmeņa sulas. Šodien pēc idejas vajag iestādīt atkal astoņas kastes ar graudiem, lai pēc nedēļas atkal būtu raža. Bet tā kā es nedzīvoju siltumnīcā, bet gan nelielā dzīvoklī kopā ar dredu meiteni, tad kviešus sastādīšu, kad būšu jau izdzēris visu šo ražu.

Kā tad notiek sulas spiežana? Es rīkojos gaužām vienkārši. Nogriežu visas zaļās lapiņas, salieku tās blenderī un pieleju glāzi ūdens, visu masu izlaižu caur marli. Un sula gatava.

Protams, var iegādāties speciālu kviešu zelmenim paredzētu sulas spiedi.

Garša kviešu zelmenim ir salda un patīkama. Un uz augšu nemaz nerauj, no kā es visvairāk baidījos :]

Re, Bobijs no Varenā Hila (King of the Hill) arī dzer kviešu zelmeni.

Read more...

Kviešu zelmenis un enzīmi.

>> trešdiena, 2010. gada 19. maijs

Pirmais, kas piemin Dzīvo ēdinu ir Jēzus Kristus zemāk pieminētajā esēņu evaņģēlijā. Savukārt Pasaules Miera evaņģēlijā no esēņiem IV daļā teikts, ka visa zaļā zāle ir piemērota cilvēka ēšanai, it īpaši zaļais zelmenis no graudiem.

1940. gadā Čarlzs Keterings (Charles Kettering), General Motors priekšsēdētājs, ziedoja prāvu naudas summu, lai izpētītu augu hlorofilu. Hlorofilu pētīja īpaša ārstu komisija, izmantojot visu FDA pieprasītos standartus. Tika uzrakstīti vairāk kā 40 raksti dažādos medicīnas žurnālos par hlorofila vareno dziedinošo spēku uz cilvēka organismu. Vēlāk šis atklājums tika nolemts aizmiršanai. Kāpēc? Ļoti vienkārši. Zāļu kompānijas nojauta, ja katrs indivīds zinātu, ka hlorofils no viņu mājas dārza spēj ārstēt daudzas slimības, viņi nepirktu dārgās farmācijas tabletes. Un vispār, kurš ar šādu atklājumu var nopelnīt? Tāpēc tas tiek pasludināts par pseidozinātnisku. Atkal spēlējam spēli- mēs labie, jūs sliktie.

Nedaudz vēlāk pēc hlorofila pētījuma, kāda drosmīga sieviete Bostonā vārdā Anna Vigmora (Ann Wigmore), uzspļāva visai tradicionālajai medicīnai un izārstēja sevi no vēža vienkārši dzerot zaļas zāles sulu. Vēlāk viņa sāka tuvāk pētīt augu dziedinošās spējas. Kopā ar Dr. Erpu Tomasu (Dr. Earp Thoma) atrada vairāk kā 4700 dažādas cilvēkam ēdamas zaļās zāles un lapas. Vēlāk nonāca pie secinājuma, ka viss piemērotākā un enzīmiem bagātākā ir kviešu zelmeņa sula. Viņa aizsāka institūtu Bostonā (AnnWigmore Institute), uzrakstīja 35 grāmatas par zaļajiem zelmeņiem un dzīvo uzturu kā arī iedvesmoja daudzus cilvēkus visā pasaulē izārstēt savas slimības.

Kopš Annas Vigmoras laikiem ir bijuši arī citi pētījumi šajā jomā. Piemēram, Japānu farmaceita un zinātnieka Jošihide Hagivara (Yoshihide Hagiwara) veica pētījumus par miežu zelmeni. Pats būdams smagi slims pēc daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem sevi ārstēt ar tabletēm un tradicionālo medicīnu, nonāca pie secinājuma, ka tieši sintētiskās tabletes padara cilvēku vēl slimāku.

Un J. Hagivara sāka studēt klasisko Ķīniešu medicīnu un atrada seno Ķīniešu medicīnas ārstu teikto, ka ēdiens ir tas, kas dod īstu veselību un kļūst par vislabākajām zālēm. Mūsdienu Rietumu medicīnas tēvs Hipokrāts ir izteicies līdzīgi- Lai tavs uzturs būtu tavas zāles. Anna Vigmora mācija, ka cilvēka ķermenis pats kļūst par ārstu, kad tam tiek iedoti pareizi darbarīki (Dzīvs ēdiens).

Piemēram, kviešu zelmenis satur visus cilvēkam nepieciešamos vitamīnus un minerālvielas, bet pats galvenais, ka tajā ir enzīmi jeb fermenti. Kas tie tādi? Izrādās, ka enzīmi ir tie, kas atšķir dzīvu pārtiku no mirušas. Doktors Eduards Houels (Dr. Edward Howell), viens no dabiskās atveseļošanās sistēmas pamatlicējiem, secināja, ka "dzīvības enerģijas vienības" sairst temperatūrā, kas augstāka par piecdesmit grādiem.

Fermenti ir vielas, kas padara iespējamu dzīvību kopumā. Tie ir kā strādnieki, kas veido organismu tāpat, kā celtnieki būvē māju. Barības vielas, vitamīni un minerālvielas ir tikai būvmateriāli, visu darbu paveic fermenti. Fermenti sastāv no olbaltumvielu transportētājiem, kas uzlādēti ar enerģiju tāpat kā elektriskā baterija.

Kā tad mēs tiekam pie šiem fermentiem?

Kad cilvēks ir jauns dabiski iedzimtie enzīmi piepilda katru šūnu, gadiem ejot, cilvēks iztērē savus dārgos enzīmus ēdot ceptu ēdienu, patogēnie mikrobi, vīrusi, ķīmiskie medikamenti un uztura bagātinātāji, tikai palīdz izlietot organismā enzīmus. Testi ir pierādījuši, ka 70 gadus veciem cilvēkiem ir uz pusi mazāk enzīmu nekā 20. gadus vecam cilvēkam. Novecošana ir enzīmu izsīkums. Aizkuņģa dziedzeris, kas ražo gremošanas veicinošos enzīmus ar gadiem kļūst mazāk prasmīgs un nesaražo pienācīgu daudzumu enzīmu. Tas nozīmē divas lietas: gremošanas traucējumi un samazināta vitamīnu un minerālvielu uzņemšana no ēdiena. Jūs varat ēst sabalansētu uzturu, tomēr ciest no vitamīnu trūkuma, kas var novest pie to trūkuma organismā. Šāds bioķīmiskais process var novest pie svara uzņemšanas. Korpulents cilvēks ciešs no totāla enzīmu trūkuma organismā. Agra novecošana un organisma nespēja cīnīties pret slimībām ir tikai enzīmu trūkuma iemesli.

Šī ierobežotā enerģijas rezerve ir domāta visam mūžam. Tas tā kā saņemt noteiktu starta kapitālu, ja visu iztērēsi iestāsies bankrots. Tā arī šajā situācijā, iztērēsi visu enzīmus, apsīks viss vitālais spēks. [Zelands 92-94, 2008]

Kā uzsver Dr. Eduards Houels, tas ir viens no galvenajiem iemesliem visu slimību, priekšlaicīgas novecošanās un pāragras nāves iemesliem. Termiski neapstrādāts ēdiens satur savus fermentus, kas ļauj īstenot autolīzi- ēdiens tiek viegli sagremots, tāpēc, ka vārās pats savā sulā. Taču, lietojot uzturā ceptu un vārītu uzturu, kur visi fermenti ir nogalināti, organisms ir spiets lietot pats savus dārgos fermentus. Tas tad arī izraisa fermentu potenciāla samazināšanos.

Divas unces (60 ml) zaļā zelmeņa ir ekvivalents četrām uncēm zaļo dārzeņu (114 g) . Tukšā kuņģi tas asimilējas 20 minūšu laikā. Hlorofila (zaļajā zelmenī) un hemoglobīna molekulārā uzbūve ir līdzīga. Vienīgā atšķirība ir tāda ka centrālais elements hlorofilā ir magnijs, bet hemoglobīnam ir dzelzs. Hlorofils organismā no indīgā ogļskābā dioksīda atbrīvo skābekli. Tas kavē un samazina anaerobo baktēriju (slimību izraisošie mikroorganismi) veidošanos un normalizē asinsspiedienu kā arī stimulē audu šūnu augšanu. Zaļā zelmeņa sula izlīdzina rētas plaušās, kuras veidojas no rūpnīcu un mašīnu gāzēm. Palīdz izvadīt toksīnus no organisma, paaugstina dzelzs līmeni asinīs. Novērš blaugznas un matu sirmumu, ja ar zelmeņa sulu izmasē galvas ādā. Ar zelemeni skalo muti, lai novērstu zobu sairšanu un bojāšanos, palīdz pret sāpošu kaklu. Skalo dzimumorgānus ja ir iekaisums. Palīdz pret ādas psoriāzi un ekszēmu. Zaļais zelmenis ir bagātākais A un C vitamīna avots. Kā arī ir Ca, Mg, Fe, P, Zn, Co.

Es pats iestādīju astoņas kastes ar kviešu zelmeni. Tā kā mans fotoaparāts ir pie Milzītes, tad parādīšu from google, kā izskatās mana palodze.


Kviešu zelmeni audzē ļoti vienkārši. Pa nakti iemērc kviešus un no rīta piebriedušos graudus iestāda mitrā zemē. Vasaras laikā zelmenis izaug nedēļas ar pus laikā. Zelmeņa zaļo daļu nogriež un samaļ gaļas mašīnā, ar marli sulu atdala no biezumiem. Viena glāze dienā apgādās organismu ar 30 reizes vairāk vitamīniem nekā vesela bļoda jūsu iecienītāko dārzeņu.


Avoti:

1. Zēlands, Vadims. Realitātes Pavēlnieks. Convictor, 2008.

2. http://www.growwheatgrass.com/ (skat. 19.05.2010)


Read more...

Jēzus Kristus par svaigēšanu.

>> piektdiena, 2010. gada 14. maijs

Kristietības vēsturē vairs nav noslēpums, ka tā saucamo Svēto rakstu ir daudz vairāk nekā tikai Bībelē apkopotie. Tā kā kristiešiem patīk pasauli dalīt labajos un sliktajos džekos, tad ārpus bībeles esošie evaņģēliji (lat. euangelium euangelion ‘laba vēsts’) tiek pasludināti par apokrifiskiem (lat. apocrypha (scripta)slēpti raksti’ <>apokryphos ‘slepens’). Viens no tādiem evaņģēlijiem ir Esēņu Miera evaņģēlijs. Esēņi bija kristiešu sekta, kuri dzīvojuši Nāves jūras rietumu krastā, lieli askēti un garīgu mērķu dēļ pašdisciplinēti. Tā viņi tur dzīvojās tuksnesī bez sievietēm, bez mājas priekiem un bez naudas. Savus svētos rakstus turējuši slepenībā. Mūsdienu kristīgo sektu pētnieki uzskata, ka Jēzus Kristus piederējis pie esēņu sektas. Savukārt citi uzskata, ka esēņi ir no Indijas nākušo budistu misionāru tiešie pēcteči. Daži droši vien lasot domā, kāpēc es vispār runāju par kaut kādu esēņu sektu? Izrādās, ka esēņu evaņģēliji apraksta paplašinātākus Jēzus Kristus sprediķus, kur viņš aicina:

"Jeb arī patiesība es Jums saku, kas nokauj- nokauj pats sevi, un kurš ēd nokautus zvērus- ēd nāves miesu. Jebšu viņa katra asins lāse,viņu asins pārvēršas indē, viņa elpa viņu elpu pārvērš puvušā smirdoņā, viņa miesa viņu miesās- strutainās brūcēs, viņa kauli viņu kaulos- par kaļķi, viņa iekšiene viņu iekšienē- pūžņošanā, viņa acis viņu acīs ietin plīvurā, viņa ausis viņu ausīs- sēru trubā. Un viņa nāve paliks par viņu nāvi. " (šeit)

"Nekaujiet ne cilvēkus, ne zvērus, ne to, kas kļūst par Jūsu barību. Jebšu Jūs ēdat dzīvu barību. Tā Jūs piepildīs ar dzīvību, bet ja Jūs nokaujat savu barību, tad tā nokauj Jūs. Jebšu dzīvība nāk tikai no dzīvības, bet no nāves vienmēr rodas nāve. Jebšu viss, kas nogalina Jūsu barību, tāpat nogalina Jūsu ķermeņus. Un viss, kas nogalina Jūsu ķermeņus, tāpat nogalina Jūsu dvēseles. Un Jūsu ķermeņi kļūst par tiem, kas ir Jūsu barība, tāpat kā gars Jūsu tas, kas ir domas Jūsu. Tāpēc neēdiet neko, kas bija iznīcināts ar uguni, salu vai ūdeni. Jebšu arī apdegusī, sapuvusī vai sasaldētā barība tāpat arī sadedzinās, sapūdēs un apsaldēs Jūsu miesu. Jebšu patiesība es Jums saku, dzīvojiet tikai ar dzīvības uguni un netaisiet ēdienu savu uz nāves uguns, kas nokauj Jūsu barību, Jūsu miesu un tāpat arī dvēseles Jūsu." (turpat)

Tāpat arī esēņu evaņģēlijs apraksta Jēzus Kristus padomus iztīrīt zarnas no tārpiem, kā ēst Dzīvo Dieva maizi no diedzētiem graudiem. Ja ir interese noteikti palasiet. Šos evaņģēlijus 1923. gadā Vatikāna slepenajos arhīvos atrada un no senebreju valodas pārtulkoja ungāru lingvists un filosofs Edmunds Šekelis (Edmund Bordeaux Szekely). Kāpēc šie evaņģēliji nav iekļauti tradicionālajos baznīcas kanonos? Tāpēc, ka tie ir neērti un pārdroši.
Pats es neesmu liels Jēzus mantojuma jeb kristietības fans, vairāk uz Jēzus tēlu un sūtību skatos caur R. Šteinera antropozofu skolu vai kādu citu ezotērisku mācību. Bet ne jau par to ir stāsts, bet gan fakts, ka pats Jēzus Kristus ir sludinājis veģetārismu svaigēšanas formā.


Read more...

45. diena. Nedaudz par kotletēm.

>> ceturtdiena, 2010. gada 13. maijs

Es pacelšu neērti diskutējamu tēmu par dzīvnieku nokaušanu. Nedomāt un nediskutēt, ētiskās un tiesiskās kategorijās par dzīvniekiem ir bezatbildīgi un negodīgi. Vēlos nedaudz ieskicēju savas pārdomas, kuras man parādījušās šajās pēdējās dienās. Neizmantoju filosofiskos terminus, kurus nepārvaldu, un arī apzinos to, ka katram pieminētajam argumentam var atrast pret argumentu, kuru neaplūkoju, jo savādāk tas mūs ievestu no viena grāvja otrā.


Viss sākās ar to, ka man spiež puncīti no gaļas ēdiena. Tas ir subjektīvs pārdzīvojums, jo es nezinu, vai kaimiņu Jurim arī spiež puncīti, kad viņš ēd karbonādi. Tad es sāku savādāk attiekties pret cūkām, iespējams, kādu iegādājos kā mājdzīvnieku, lai jau rušinās savā nodabā dārzā. Es ar šo cūku satuvinos, viņa ir priecīga mani redzēt (man tā gribētos domāt), tā skraida apkārt un uzvedas līksmi (tā es secinu). Saprotu, ka tai ir patīkami atrasties savā vaļā.

Bet mans kaimiņu Juris domā savādāk, un vispār viņš ir miesnieks, un parasti cūkas nokauj, notecina asinis un muskuļus pārdod kā karbonādi. Cūka nevar pateikt: "Zini, Juri, man patīk skraidīt apkārt, nevis tikt uzaudzinātai un tapt nokautai." Tāpat arī mēms cilvēks nevar rīkoties līdzīgi. Vai tāpēc mēs viņu drīkstētu nokaut? Te var teikt, ka cūkai nav apziņas, tāpat arī mēmam cilvēkam nav apziņas, jo viņš to nevar aizstāvēt. Kāpēc tad (bezapziņas) dzīvnieks aizstāvas, brēc, spārdās un pretojās, kad tiek nokauts?

Es turpinu izklāstīt savas domas ietiepīgajam kaimiņam, novedot tās līdz iznākumam, ka cūkām ir tiesības ganīties pļavās nevis tikt nokautām. Kaimiņš varētu iebilst, tad tādā gadījumā, kurš garantēs cūkas drošību no vilkiem? Mēs varam šim momentam uzgriezt muguru apgalvodami, ka dabas barošanās ķēdīte tiks ar to galā labāk par cilvēka iejaukšanos tajā. Jautājums, kur šajā barošanas ķēdīte ir pats cilvēks? Un vispār runa ir par to, kā attiekties pret mājdzīvniekiem kā ēdienu.

Es turpinu aizstāvēt cūkas tiesības uz dzīvību un noteiktu brīvību, jo viņa to nevar izdarīt savā vietā. Nav godīgi Tev nokaut cūku un to apēst tikai tāpēc, ka Tu to vari izdarīt. Cilvēkam atšķirībā no vilka ir izvēle un daudz lielākas iespējas, jo neesmu dzirdēji, ka vilks runātu par ētiku. Vilks arī nesāks pārtikt tikai no nokritušajiem augļiem no koka, vai zaļām lapām. Es nezinu, cik šaura ir vilka no dabas ieliktā instinktu programma, bet es toties zinu, ka cilvēkam ir izvēle, vadoties pēc ētiskiem spriedumiem. Tāpat arī cilvēks var nokaut cūku kā ciklops Odiseju, tikai tāpēc, ka stiprāks, bet pārākuma spēks viņam nedod tādas tiesības tā rīkoties. Ciklops kā radības kronis?

Bet mēs tomēr neēdam visas dzīvās radības. Kas notiktu, ja es nokautu un apēstu suni? Labākajā gadījumā mani uzskatītu par jokainu, sliktākajā ieslodzītu cietumā uz maksimālo termiņu- četriem gadiem vadoties pēc dzīvnieku aizsardzības likuma panta. Kāpēc suņa tiesības tiek aizstāvētas, bet cūkas tiesības netiek? Kas nosaka to, ka cūkas var brīvi kaut un ēst? Valdība? Sabiedrība? Var jau teikt, ka mūsu kultūrā tā ir iegājies ēst cūkas šņukuri uz Ziemassvētkiem. Tā ir tradīcija. Bet var arī būt tradīcija visus vīriešus, kas sasnieguši 60. gadus nogrūst lejā no Zvārtas ieža, pirms tam ietērpjot tradicionālajā tautas tērpā. Vai mums vajadzētu uzskatīt tradīciju par pieņemamu tikai tāpēc, ka tā ir tradīcija? Es domāju, ka jāturpina pārskatīt mūsu vienošanās attiecībā pret mazajiem brāļiem.

Read more...

43. diena

>> trešdiena, 2010. gada 12. maijs

Drīz jau būs pagājuši divi mēneši svaigēšanā, par ko es ļoti priecājos. Pēdējā laikā ir maz sanācis domāt un lasīt jaunu informāciju par svaigēšanu, un iespējams tik daudz nepārdomāju, ko ēdu. Esmu novērojis, ka dažreiz aizmirstu paēst. Piemēram, no rīta apēdu banānu, daru savus dienas darbus un ap 16 vakarā konstatēju, ka varētu kaut ko uzēst, negribas, bet it kā vajag, jo neesmu neko ēdis.


Nedaudz pastāstīšu par savu ēdienkarti. Pirmās divas nedēļas svaigēšanā es cītīgi pārdomāju, ko un cik daudz es apēdu, lai pietiek visas olbaltumvielas, respektīvi, lai viss ir sabalansēts. Tāpēc ēdu daudz diedzētas pupiņas, kviešu graudus un audzētos zaļumus. Kā arī ziedputekšņus pa 50 g dienā.
Tagad pēdējās divas nedēļas neesmu ēdis diedzētas pupiņas, bet katru dienu izdzeru 400 ml spinātu biezsulu ar banānu, citronu un medu. Ja dienā neesmu izdzēris biezsulu jūtos tā it kā kaut kas nav līdz galam apēsts. Tad vēl gandrīz katru dienu taisu sezama sēklu jogurtu ar zemenēm un banāniem. Un salātos lietoju ļoti daudz linsēklu eļļu, gribās kārtīgi taukainus salātus. Esmu atsācis dzert dažādu augu uzlējumu tēju, dienā pa divas krūzītēm.

Pa šīm 43 dienām esmu zaudējis ap 2 kg sava svara, pirms tam svēru 68 kg. Mans mērķis nav nomest svaru, tāpēc domāju, ka pēc kāda laiciņa es to atgūšu.

Read more...

38. diena

>> piektdiena, 2010. gada 7. maijs

Kā jau paziņoju četras dienas biju atgriezies pie termiski apstrādāta ēdiena. Neizjutu ne mazāko vainas sajūtu vai sevis šaustīšanu, toties izjutu smagu fizisku diskomfortu, piemēram, sāpes vēderā. Sapratu, ka tā nevar turpināties, saņēmos un pārgāju atpakaļ uz svaigēšanu. Atgriešanās svaigēšanā izraisīja divreiz lielāku diskomfortu. Sāka sāpēt galva, visu laiku gribējās gulēt, pirms tam ēstie salāti bija negaršīgi un pretīgi. Vienīgais, ko gribēju, bija medus un ziedputekšņi. Vienu nakti asiņoja deguns un veselu dienu bija diareja. Neizklausās tik traģiski, cik es te uzskaitu šos visus detoksikācijas simptomus. Ķermenis ar visu savu spēku centās īsā periodā izvadīt no organisma visus draņķus, ko biju saēdies. Turpināju sevi motivēt, iedvesmot (nemelošu nebija viegli) un meklēt informāciju. Kāpēc nav ieteicams strauji pāriet svaigēšanā un kāpēc ir tāds nogurums?


Izrādās, pagājušajā gadsimtā Arnolds Ehrets atklāja interesantu likumsakarību sakot, ka toksīnu eliminācija (izvadīšana) no organisma tiek pārtraukta, kad vārīts ēdiens iekļūst kuņģī. Tas nozīmē, ka svaigi produkti iedarbina spēcīgu attīrīšanās mehānismu, kuru pavada nogurums un bezspēks. Vārīts, nedzīvs ēdiens neiedarbina šādu mehānismu, neizvada toksīnus, bet tikai viņus uzkrāj organismā. Tāpēc resni cilvēki īstenībā ir kaulu kambari, viss ķermenis ir piestūķēts ar neizvadītiem sārņiem, mirušiem audiem.

Tas arī nav viss, jo termiski apstrādāts ēdiens bloķē ķermeņa attīrīšanās mehānisku, organisms it kā kļūst paralizēts. Ķermenis sāk prasīt ēdienus, kas izraisa intoksikāciju, līdzīgi ir ar tabaku, alkoholu un narkotikām. Sākas lomkas. Sanāk, ja cilvēks atmet smēķēšanu organisms sāk tīrīties no ogļskābās gāzes un cilvēks izjūt narkotisku vēlmi uzpīpēt kādu cigareti. Toksīnu elimināciju (izvadišanu) pārtrauc kārtēja cigarete un cilvēks izjūt komfortu. Un dzīve ir atkal skaista! Šis apburtais loks turpinās līdz cilvēks nomirst, jo toksīnus vairs nav kur noglabāt un sirds vairs neiztur lielo slodzi.

Read more...

Nedaudz brīvāks no ĢMO!

Ģenētiski modificētie produkti ir sāpīgs bubulis, parasti tiek pavadīts kopā ar tādām emocionālām negācijām, ka ēdot ģenētiski modificētu kartupeli dzimst kropli bērni un vispār trešajā paaudzē vairs bērni nedzims. Apmēram 80% Latvijas iedzīvotāju iestājas pret ģenētiski modificētiem objektiem. Tagad pieļausim domu, ka Latvijā aizliedz audzēt ĢMO, jo mēs iestājamies par to, lai neiejauktos Dabas Mātes norisēs. Bet Igaunija un Lietuva audzē ģenētiski modificētu rapsi, kurš izaug daudz garāks, stiprāks pret salu, vēju un vispār ievāc trīsreiz lielāku ražu, nekā Latvijas zemnieks ar parasto rapsi. Sanāk, ka biodegvielā Latvijas zemnieks ir izkonkurēts. Kāpēc Eiropas Savienībai iepirkt dārgāku, mazākā daudzumā un ģenētiski nepārveidotu rapsi no Latvijas?


Ir arī doma lielveikalos atsevišķi izcelt ģenētiski modificētus produktus, kuri noteikti būs lētāki. Nesen biju lielveikalā un pamanīju, ka pie dārzeņiem stāv divas kastes ar gurķiem. Vieni gurķi ir no Spānijas un maksā Ls 0.35 gabalā, kamēr Mārupes gurķi maksā Ls 1.05 kilogramā. Pastāvot piecas minūtes pie dārzeņu stenda pamanīju, ka pircējs nav noskaņots patriotiski izvēloties gurķus. Vispirms ielūkojas maciņā, tad padomā pie sevis, ka tomēr nevar nopirkt to dārgāko gurķi. Un vispār kāda tur starpība salātos ar Marokas tomātiem. Kas notiks, ja parādīsies ģenētiski modificētie tomāti, gurķi no Vācijas, Spānijas, kuri būs krietni lētāki?

Es atbalstu Latvijas zemes draugu kustību, bet sabiedrībai jābūt vairāk informētai, kā tikai emocionālā līmenī par to, ka var dzimt kropli bērni ar sešām ausīm un tml.. Var būt ģenētiski modificētiem produktiem nevajag pieiet tik kategoriski un viennozīmīgi paust "Nē" nostāju. Var būt dažus modificētus augus ir vērts audzēt.

Read more...

  © Blogger template Simple n' Sweet by Ourblogtemplates.com 2009

Back to TOP